Ar ārstu-psihoterapeitu Artūru Miksonu sarunājas Skrinings.lv vēstnese un ārste-rezidente ginekoloģijā un dzemdniecībā Laura Lūse.
L: Kā Tev šķiet, ar kādiem faktoriem varam saistīt zemo atsaucību krūts vēža skrīningam?
A: Pirmkārt jau cilvēkiem rodas jautājums: “Kāds man no tā labums? Ko es uzzināšu?” Gadījumos, kad tas nav saistīts ar konkrētu problēmu, kur cilvēkam ir sūdzības, tad ierasts domāt, ka uzzināšu vien to, vai ir kaut kas, vai nav. Jo pēc būtības skrīnings saistīts ar profilaksi un prevenciju. Ja cilvēks nezina, kas tas ir un ko tas dos, tad tas ir faktors, kas attur. Faktors numur divi – pieņemsim, ka patiesi atklāsies, ka ir kāds veidojums. Labākajā gadījumā labdabīgs, sliktākajā ļaundabīgs. Tad rodas jautājums, vai cilvēkam ir izjūta, ka viņš tiks ar to galā. Bieži vien šī fantāzija par to, ja nu man kaut ko atklās, rada katastrofiskus scenārijus par to, kas no tā izrietēs – būšu neārstējama, netikšu galā un kas notiks pēc tam? Tas ietver domas par invaliditāti, nespēju strādāt, ķīmijterapiju, atsacīšanos no kaut kā. Un tas viss, nemaz vēl nerunājot par jautājumiem, kas saistīti ar sievišķību, seksualitāti un to, kā es vai citi uz mani skatīsies. Un šīs domas var pāņemt! Protams, ja līdz tām vispār nonāk. Liela daļa nemaz nenonāk pie tā un apstājas pie neizpratnes par to, kas ir skrīnings un kam tas vajadzīgs. Tas pat nereģistrējas kā kaut kāda vērtība. Šobrīd, manuprāt, tas ir ļoti tālu izpratnes sarakstā par to, ka šādi varam parūpēties par savu veselību. Tam visam pa virsu noteikti ir daudz citas lietas, ka ir izvrizītas priekšplānā. Un es negribu teikt, ka tās būtu svarīgākas, bet izjūta noteikti tāda ir. Un lielai daļai šo lietu ir mazāks sakars ar reālo veselību. Tās ir skaistas formas, mūžīgi jauna seja, pievilcība un iekārojamība. Un te varam runāt par visām diētām, veselīgu dzīvesveidu un sportu, kas ir forši, ka to dara, bet tas reizēm galīgi neietekmē kaut kādus ginekoloģiskus procesus, kam nepieciešams skrīnings.
L: Sievietes krūtis mūsu sabiedrībā ir ļoti seksualizētas. Vai tas varētu iespaidot to, kāpēc par to veselību mēs tik maz runājam? Un kā mēs to varētu mainīt?
A: Kaut kāda saistība tur noteikti ir. Protams, ir šī Tevis minētā seksualizācija un kultūrā viņa ir mainīga, bet es domāju, ka viena lieta, ko mums nevajadzētu nekādā gadījumā darīt – sievietes krūtis atraut no pārējā viņas ķermeņa. Ja kādu daļu atrauj no sievietes ķermeņa, tad sievieti var sašķelt divās daļās. Man ir bijušas vairākas tādas pacientes, kuras pamatā gan ģimenes iespaidāļ, gan pēc tam sekundāri arī dažādu nepatīkamu dzīves pieredžu dēļ ir visu sevi sadalījušas pa daļām. Proti, man dibens ir šāds, deguns tāds, gurni vēl šādi… Viss ķermenis ir ļoti nodalīts. Un jo vairāk kāda no šīm daļām būs saistīta ar kaunu un bailēm, jo vairāk sieviete baidīsies par šo daļu runāt, diskutēt un pacelt kā sarunas tematu.
L: Vēl mūsdienu sabiedrībā sievietei bieži tiek likta vienādības zīme arī ar mātes lomu. Nav noslēpums, ka sieviete bieži ir persona, kas ģimenē mēdz uzņemties lielāko sadzīves darbu daļu. Kā Tev šķiet pēc Tavas pieredzes ar pacientiem, vai tas varētu iespaidot to, ka sievietes bieži aizmirst par savu veselību?
A: Es domāju, ka tas noteikti ir viens no aspektiem, kas spēlē lomu. Savā praksē varbūt ne tik daudz ar pacienti nonākam līdz tēmai, ka viņa nav savu veselību pārbaudījusi, kas šad un tad ir, bet tas, kas noteikti ir novērojams, ka ir sajūta, ka jābūt super mammai, super sievai, super darbiniecei, super vadītājai un tā tālāk. Un, kad vaicā: “Kur tad Jūs pati paliekat?” Atbilde ir: “Vēlāk!” Un šis vēlāk jau arī ietver šos medicīniskos izmeklējumus. Un te nerunājam tik daudz par pataloģijām, bet par veselību – ka tā ir norma, ka viņa iet un pārbaudās. Bet, ja viņa nepārtaukti atliek, jo viņu vajag kaut kur citur, tad beigās viņas nav nevienam. Kā man reiz jauki teica Laura Denler manā vietā: “Ja Artūrs būs visiem, tad vienā dienā viņš nebūs nevienam”. Tāpēc, mīļās dāmas un sievietes, un vienalga vai esat mammas vai nē – atceraties, ka ja jūs visu laiku būsiet visiem, jūs vienā brīdī vairs nebūsiet nevienam. Tas nav jāuztver, ka uzreiz mirsiet! Ceru, ka nē. Bet jūs noteikti izdegsiet un sabendēsiet veselību. Un tad gan būs čābīgi. Izveidosies apburtais loks, jo no vienas puses šo simptomu dēļ jūs beidzot jutīsiet brīvību, bet no otras puses nevarēsiet funkcionēt tajā milzīgajā režīmā, kuru pirms tam būsiet sev nolikušas. Simptomi traucēs to darīt. Tāpēc vajag kaut kur pa bišķītim atlicināt laiku sev. Nav jādzīvo utopijā, ka turpmāk nākšu divos pa dienu mājās un mani gaidīs pērļu vanna, bet kaut vai katru dienu pusstundu vai stundu atvēlēt sev. Vajag sākt dialogu! Tas nav tikai par dialogu ar ārstu. Tas ir arī dialogs ar bērniem un partneri par to, ka jums nepieciešams laiks sev, jo gribat laiku pastaigai, vannai, grāmatai vai jums vienkārši vajag aiziet pie ārsta pārbaudīties. Tā pati saruna jāveic arī darbā par to. Un nevis to darīt slepus vai izmantot, lai no kaut kā izšmauktu. Nē! To daram priekš savas veselības. Jā, kāds to var nesaprast un teikt priekšam Tev to, bet tas ir viņu skatījums. Tu zini, kāpēc Tu šo lietu dari un kāpēc Tev konkrēti trešdienā vajag brīvu pusotru stundu, lai aizbrauktu pie ginekologa. Tu aizbrauc pie daktera, lai noskaidrotu, kas ar Tevi notiek un mierīgi vari funkcionēt tālāk, ja pasaka, ka viss ir labi. Vai tieši otrādi, ja norāda, ka nepieciešams kaut ko ārstēt. Tas ir labāk nekā to visu atlikt.
L: Tad šis arī ir veids, kā varam veidot sev veselīgos ieradumus. Respektīvi, uzliekam sev robežas, kas ir vajadzīgas tieši man. Gan laiku sev mieram, gan laiku, lai aizietu pie ārsta un parūpētos par savu veselību.
A: Jā! Es gribētu uzsvērt, ka veselības jautājumiem vai ārsta apmeklējumam nevajadzētu būt kaut kam ļoti unikālam. Tas, manuprāt, tikai taisa to bubuli istabā. Ja pasakām, ka dodamies pie ārsta, tad kaut kas nav kārtībā. Nē, tā nevajadzētu būt. Tai būtu jābūt normai sabiedrībā, ka Tu ej regulāri pārbaudīties.
L: Klausītāji mums vaicā: mēdz būt labs speciālists, bet komunikācija pieklibo. Ko darīt šādos gadījumos, ja pacients sastopas ar ārstu, ar kuru nespēj savstarpēji komunicēt?
A: Mana rekomendācija būtu to savam ārstam vienkārši pateikt. Tas nav kā pārmetums, ka Tu ar mani runā kaut kā ne tā, bet drīzāk pateikt, ko tas jums nozīmē, kā jūtaties par informāciju, ko ārsts jums ir pateicis. Droši jāsaka, ka tas, kā man tiek stāstīts šobrīd, es to nesaprotu – par savu slimību, ārstēšanu. Diemžēl mūsu vidū ir kolēģi, kas iespējams turpina komunikāciju, neko nemainot arī pēc aizrādījuma. Ja viņi patiesi turpina būt skarbāki un asāki, negribot neko skaidrot, tad diemžēl iespējams šis dakteris vienkārši ir jāmaina. Tā ir realitāte. Tas reizēm var būt grūti, ja ir iesākts ārstniecības process, veidota uzticēšanās, jo būs jāmeklē jauns ārsts un, protams, ir gaidīšanas un rindas – to visu es saprotu. Tieši tāpēc vērts vispirms sākt sarunu par to, ka esošā pieeja nestrādā, nevis uzreiz iet prom un neko nepateikt.
Es nevēlos teikt, ka tagad pacientu pienākums ir mācīt ārstus. Nē! Tā šo, lūdzu, neuztveriet. Drīzāk tiešām, ja ir bijis kas nekorekts, vēlams uz to norādīt. Protams, ir ārsti, kas neņems vērā un darīs, kā darījuši, bet ir arī tie, kas ieklausīsies. Kāpēc tas ir vērtīgi? Ja šis ārsts pats neapzinās, ka viņš to dara, tad, ja neviens to viņam nepateiks, viņš to arī neapzināsies. Nodomās – mazums, kāpēc pacients izlēma aiziet.
Kopumā ir daudz foršu speciālistu, par kuriem daudz nerunā. Tie, kas ar mīlestību, cieņu un vislielāko aizrautību dara savu darbu. Viņi palīdz ļoti daudz pacientiem. Protams, ir arī gana daudz darvas pilienu tajā medus mucā, kuri maitā to visu. Tas diemžēl veido to priekšstatu par pārējiem. Un šo fantāziju, ka, ja es atnākšu pie Tevis Laura un jautāšu, tu mani noteikti nosodīsi. Tu arī noteikti man kaut ko skarbāk pateiksi. Citreiz mēs nevis dodam iespēju Tev būt tādai, kāda Tu patiesi esi, bet domājam, ka Tu noteikti būsi tāda pati kā speciālisti, pie kuriem esam bijuši iepriekš. Ir jāmēģina šo koriģēt.
L: Principā ieteikums būtu nebaidīties un meklēt mediķi, ar kuru saruna veidosies visvienkāršāk un kuram varēsim uzdot jautājumus.
L: Vēl klausītāji vaicā: kā vislabāk atbalstīt otru, kas iet cauri nopietnai ārstēšanai?
A: Ir tāda Elizabetes Kibleres-Rosas grāmata “Aizejot”, ko ir vērts izlasīt. Tur ir aprakstītas miršanas stadijas. Viņas ir diez gan līdzīgas sērošanas stadijām. Tur ir tāpat noliegums, dusmas, kaulēšanās, vainas izjūta un beigās pieņemšana. Viņa forši apraksta vairākas situācijas, kas, manuprāt, ir labākā grāmatas daļa ar konkrētiem pacientu gadījumiem. Tur stāstīts, kā šīs miršanas stadijas iet caur cilvēku, kurš mirst vai ir saskāries ar fatālu diagnozi. Varbūt pat prognoze ir laba, bet tāpat viņam katalizējas šīs reakcijas. Un viņām iet cauri arī tuvinieki. Kas šajā grāmatā ir attēlots un norādīts, ka jāskatās, vai šīs stadijas sakrīt. Vai arī tad, ja tās nesakrīt, vai es saprotu kurā stadijā vai kurā emocionālā atbalsta nepieciešamībā ir šis tuvinieks. Piemēram, var būt situācija, kurā cilvēks iet uz terapiju, bet ir pilnīgā noliegumā. Vai arī ir dusmas par simptomiem, par procesu, blakus parādībām. It kā, esot blakus, gribam šim cilvēkam noņemt tās sajūtas, lai palīdzētu, bet vislabākais, manuprāt, tā pat kā pie panikas lēkmēm ir mēģināt pajautāt viņiem, kas ir tas, ko viņiem šobrīd vajag. Vai tā ir fiziska palīdzība, piemēram, aizvest kaut kur, atbraukt pretī, vai viņiem vajag emocionālu atbalstu un kādu, kas viņus uzklausa un pie kura var paventilēties, paraudāt, vai varbūt vajag kādu, kas kaut ko noskaidros. Tās nepieciešamības būs ļoti dažādas. Un vienlaicīgi skumjākais ir rēķināties, ka šis cilvēks, kurš mirst vai uzzinājis šo smago diagnozi, var iespējams nenonākt līdz tai apziņai un izpratnei, līdz kurai nonākat jūs. Otra skumjā lieta, ar kuru grūtāk saskarties, jo mēs to neapzināmies tajā brīdī, ka iespējams jūs paši tajā brīdī esat tie, kuri kaut kur nav nonākuši.
L: Ko Tu vēlētos, lai sievietes paņem līdzi no šīs sarunas? Kā sievietēm parūpēties par sevi un neaizmirst par skrīningu?
A: Es teiktu, ka tas nav tikai par skrīningu. Tas ir par veselību kopumā. Pārbaudes, uz kurām ejat, testus, kurus veicat, vai speciālistus, kurus apmeklējat, – tas nav ar mērķi atrast vai izslēgt slimību. Tas ir kā reiz ar mērķi pārbaudīties, vai tas stresa līmenis, diēta, situācija atbilst normai vai neatbilst. Un neatlikt tās lietas, kuras varam laicīgi izdarīt. Ja jebkurā citā dzīves jomā varam atlikt kontroldarbu vai eseju uz pēdējo dienu un likmes ir slikta atzīme, tad šajā gadījumā tomēr veselību vēlams neatlikt. Tajā pašā laikā ir normāli, ja ir bail vai ir vainas izjūta. Nevajag pārmest sev, ka tā jūtamies, bet vajag dot sev iespēju pārkāpt tam pāri un atrast to speciālistu, ar kuru jūtaties droši, saprasti, pieņemti, un viss tiek izskaidrots un varat uzticēties šiem cilvēkiem.
Pilnu sarunu video formātā iespējams noklausīties Skrinings.lv Facebook lapā. Tur uzzināsi par to, kā savas bailes no ārstiem un izmeklējumiem nododam bērniem, kā arī dzirdēt sīkāk par rakstā iekļautajiem jautājumiem.